Lai šis lietainais vakars ir par zēnu. Viņam ir vārds. Sauksim viņu par Pāvilu. Pāvils ieradies šajā pasaulē vien pirms pāris mēnešiem. Viņa okeānu dziļās acis izskalo katru satraukuma graudiņu, kurš bija manī šurp nākot. Visi mazi bērni ir piemīlīgi un skaisti, bet Pāvils ir patiešām izskatīgs mazulis. Katra sejas līnija šķiet, kā ar īpašu otas triecienu ievilkta. Jau tagad manu bedrītes viņa vaigos, kad smaida. Pāvils jau paspējis iekarot ārstu un māsiņu sirdis, daudzi no tiem sirds silti pasmaidot saka, ka ņemšot Pāvilu mājās. Un mana sirds klusi cerībā notrīc - patiešām ceru, ka Pāvils nonāks patiesi mīlošās rokās, kur viņu mīlēs bez sāpēm un pāri darījumiem. Kur mīlēs ar rūpēm, gādību, mīļiem vārdiem un siltiem glāstiem.
Pāvila miedziņš ir pavisam trausls, uzlieku roku uz punča, jo katrs mazākais troksnis liek satrūkties. Savās rokās samīļot drīkstu, pavisam uzmanīgi, bet drīkstu un tas jau ir daudz. Pāvils ir dūšīgs un spēcīgs, jo spēj ēst pats, punča sāpes nedaudz mūsu priekus patraucē, bet kopā tiekam galā. Kopīgi nevaram sagaidīt zaļo gaismu kāpt ratu karietē un doties pastaigā, bet līdz tam vēl jāuzgaida.
Pāvil, Tev lielas lietas priekšā!
.png)
Comments