Viņai ir vārds. Sauksim viņu par Sabīni. Ar Sabīni tiekos es ik pa laikam, jo viņai aizbraucot es vienmēr zinu - atvadamies, bet līdz nākamai reizei. Viņa ir nu gan viena maza koķete - šodien tik smejas un jokojas - spēlējas ar maniem matiem un cītīgi cenšas noknibināt maskas gumiju man no auss. Mums šķiet, ka viņa droši vien brīnās, kāpēc nevienai no mums nav mutes, vai ka zem tām maskām kaut ko cītīgi slēpjam.
Šodien dikti daudz runājāmies un Sabīne nogaršoja katru savu mantu. Nošmullējāmies ne pa jokam - biezenis visur, galvenais, ka pirkstiņos - slimnīcas šefpavāra gardumus ne katru reizi atzinīgi novērtē, bet visumā Sabīne saka, ka ir garšīgi! Un vizināties ratos - ak, kā viņai patīk! Mazā freilene savā karaliski sarkanajā jaciņā sūta visiem sveicienus un smaidus! Viņai, tātad mums abām bijusi kolosāla diena!
p.s. freilene, tad freilene, bet klēpī un uz pleca pačučēt patīk arī princesēm un karalienēm. Ziniet, kas ir pavisam mīļi? Kad viņa mieg ciet un slēpjas zem savas mīļlupatiņas.
Vajadzētu man būt tam prieka un mīlestības nesējam, bet man ir sajūta, ka arī tad, kad atdodu katru savas mīlestības drusku - viņa manī saber saujām, saujām.
.png)
Comments