Viņai ir vārds. Sauksim viņu par Dārtu. Mēs satikāmies pirmo reiz. Dienas Dārta pavada guļot, bet iešūpot manis darināto cimdbalonu viņai izdodas. Dārta runā ar smaidiem un acu skatiem - es tos sajūtu. Visiem bērniem mīļš ir klēpis, arī viņai, lai gan pēc visiem priekšrakstiem viņa jau sen tam par lielu, es iesēdinu Dārtu klēpī un viņa smejas. Dienas nepaiet vien harmoniskā kopā būšanā, arī šodien ir lietas, kas jāpaveic - procedūras, arī šodien. Dārta savā veidā saka:"Man nepatika! Ir satraukums. Es to izrādu un Tu to sadzirdi." Mana balss viņu nomierina, labie vārdi - iepriecina. Dziedu, viņai patīk. Bērniem patīk mūzika, īpaši tādiem, kā Dārta. Būt ar Dārtu kopā ir viegli un reizē grūti. Nav viegli tik daudz kā līdzās būt, un apzināties, ka robežas ir tam, ko katram bērnam varu dot.
.png)
Comentarios